Kas kopīgs smaržām, emocijām un atmiņām? Jeb es un tomātu audzēšana.
Kāpēc es stāstu par šo? Tāpēc, ka katru reizi, kad apleju vai noglāstu tomātu stādu - to smarža manī atsauc īpašas atmiņas. Tas man ir arī ļoti personiski un tāpēc, lai kalpo kā iepazīstināšana ar sevi.
Mani vecvecāki cītīgi nodarbojās ar dārzeņu audzēšanu. Marta sākums vienmēr bija laiks, kad ikviena palodze dzīvoklī bija nokrāmēta ar dažādu stādu kastītēm. Tā ņemšanās ar sēklām, laistīšanu, pārstādīšanu dobēs un siltumnīcās, pēc tam mēslošanu, ravēšanu un atkal nemitīgu laistīšanu bija normāls ģimenes teambuilding. Es pat iedomāties tad nevarēju, ka tas viss man kļūs tik svarīgs un mīļš uz mūžu. Vēl šodien šis process man rada drošības, mājas un dzīves garšas sajūtu.
Tomātu stādu smarža man katru reizi atsauc vislabākās emocijas un atmiņas par opi un omu. Kad es šo secināju, gribēju noskaidrot kāds tam ir izskaidrojums (mana pētnieciski profesionālā deformācija 😁)
💡 Zinātnē to sauc par smaržas atmiņu. Smaržām ne tikai piemīt spēja atsaukt skaidras atmiņas, bet arī spēja likt izjust diezgan spēcīgas emocijas līdzīgas tām, kādas ir izjustas agrāk. Tas notiek tādēļ, ka ožas apstrādes sistēma atrodas tuvu emociju un atmiņu reģionam smadzenēs.
Smarža ir vienīgā maņa, kas tiek apstrādāta šajā smadzeņu reģionā un tas izskaidro, kāpēc tā tik spēcīgi saistīta ar emocijām un atmiņu.
Atkāpei - tā tiešām ir vesela zinātne par smaržu ietekmi uz cilvēka rīcību, lēmumu pieņemšanu un pašsajūtu, ko ļoti veiksmīgi var pielietot gan uzņēmējdarbībā, gan mārketingā, gan psiholoģijā. Piemēram, amerikāņu luksusa universālveikalu ķēde Bloomingdale`s savā peldkostīmu nodaļā izsmidzina kokosriekstu smaržu, bet bērnu lietu nodaļā - bērnu pūdera smaržu, lai klientiem rastos konkrētas sajūtas, atsauktu atmiņas, palīdzētu smadzenēs noglabāt šo informāciju.
Vēl paturpinot par tomātu audzēšanu, es pēdējos gados sapratu, ka tas process man māca pacietību, pieņemšanu un paļāvību. Es varu veikt visus priekšdarbus, bet pēc tam atliek tikai gaidīt. Un tad es redzu, kā sāk dīgt viens stādiņš, pēc tam otrs un tad kādu rītu pamanu, ka jau ir visa kastīte mazos dīgstos. Bet, ja stāvētu klāt un visu laiku gaidītu - diez vai tas šķistu tik dabisks, nepiespiests process. Vai tā nav arī ar citām lietām dzīvē? Ir laiks un vieta, kad jādara, bet tad ir laiks un vieta, ka jāļauj, lai lietas un brīnumi notiek ✨
Un dažreiz es eksperimentēju, kā piemēram, šogad nolēmu iesēt kabaču un paprikas sēklas. Un no piecām kabaču sēklām, man izauga tikai 2 stādi. Lai arī success rate ir tikai 40%, es esmu ļoti priecīga, ka vispār kaut kas izdīga un aug braši.
Lūk, un šis man māca arī citās dzīves situācijās vairāk priecāties un izbaudīt savus eksperimentus, neskumt par neizdošanos un turpināt iet uz priekšu. Reizēm lietas, kas neizdodas ir kā svētība un tā vietā ir pat vēl labākas iespējas, sadarbības un projekti.
Savukārt, iestādītā paprika mani šoreiz pavisam iztrenēja 😅
Es sākumā īpaši neiespringu (lai gan katru dienu pārbaudīju), bet redzot, ka pēc nedēļas nav pilnīgi nekā, nodomāju, ka tiešām kaut kas nav labi un laikam nekas neizaugs.
Vai dzīvē nedarām līdzīgi? Ja vismaz kaut kādus rezultātus ar aci neredzam, tad šķiet, ka nekas nenotiek un pārliecība var zust.
Lieki piebilst, ka pēc vairāk kā nedēļas izlīda pirmais stādiņš un tagad kastē jau vairāk kā puse izdīguši. Tātad viss bija procesā un viss notiek! #pacietību un #paļāvībuEs pēc dabas esmu ātra un fiksa, tādēļ man pacietība tiešām ir jāmācās. Tomātu stādīšana man iemācījusi to, ka pacietīgam vieglāk ir būt, ja negaidi un nekoncentrējies tik ļoti uz šo vienu lietu. Es iestādu, apleju, nočekoju vai viss ok un dodos tālāk citos darbos - gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē. Un paļaujos, ka viss būs tā kā būs, bet galvenais, ka es no savas puses izdarīšu to labāko.
Lai viss raženi!
#scentlinkedmemories #patienceisavirtue